Vientuļi savienojumā

We expect more from technology and less from each other.
- Sherry Turkle

Ir skaisti sajust rūpes un uzmanību - cik burvīgi ir, ja tevī klausās! Pārņem tāds mīļums un siltums, saņemot īsziņu ar veiksmes novēlējumu pirms svarīgas uzstāšanās. Ar sajūsmu vari pavadīt stundām ilgu laiku dažādos sociālajos tīklos, ar tajos esošajiem cilvēkiem kopā priecājoties par pavasari, apspriežot jaunākos politiskos notikumus un tehnoloģiju aktualitātes. Un tas viss - neizejot no mājām! Kādas iespējas tas sniedz – piemēram, tūlītēja saziņa ar biznesa partneriem otrā kontinenta malā. Ai, kāda kontinenta? Otrā pasaules malā! Un tūlītēja saziņa ir štrunts – tu taču pat visu nepieciešamo brokastīm vari pasūtīt internetā - tev būs tikai jāatver durvis piegādātājam. Galva griežas no šīs utopiskās realitātes.

Skumji skatīties uz kolēģiem, kas, kopīgi pusdienojot, ir iegrimuši katrs savā interneta dzīvē.  Tikpat skumji ir saņemt īsziņu - „Daudz laimes dzimšanas dienā!” - no drauga, kas vienmēr ir sūtījis apsveikuma kartiņu un no rīta zvanījis, lai pārbaudītu, vai esi to saņēmis. Vecāki bļauj uz bērniem, jo tie pārāk daudz laika pavada sazinoties ar paziņām internetā un ir aizmirsuši, kā spēlēt paslēpes ar pagalma bērniem. Jaunlaulātie rīta mīlestības apliecinājuma vietā izvēlas ar telefonu palīdzību pārbaudīt jaunumus Twitter, Facebook un varbūt kādreiz ziņu portālos. 

Pirms pāris gadiem iepazinos ar burvīgu jauno ģimeni. Abi bija nesen precējušies un man stāstīja romantiskus stāstus - par to, kā iepazinās un kā notika bildināšana... mēs ļoti ātri sadraudzējāmies. Man vienmēr ir šķitis, ka cilvēkam var būt viens dvēseles radinieks, bet te es biju ieguvusi veselus divus uzreiz. Katrā laimīgā stāstā ir pa kādam konfliktam un kāpinājumam, un arī šajā tāds ir -  mani draugi aizbrauca no valsts. Šādu lēmumu ietekmēja gan ekonomiskā situācija valstī, gan manu draugu jaunības gars, kas kāroja pēc piedzīvojumiem un izaicinājumiem. Mēs sākām rakstīt e-pastus un daudzas stundas pavadīt Skype zvanos. Lai svētīts sers Timotijs, un arī Bils un Stīvs par iespēju mums nepazaudēt īpašo saikni! Sūtījām viens otram bildītes ar tējkanniņām un pokera spēlētājiem, un gremdējāmies atmiņās, kā toreiz, kad strādāju kafejnīcā, tēju kanniņās viņiem taisīju tieši es. Un tie garie vakari, kas ievilkās rītos, spēlējot pokeru uz makaroniem Vecmīlgrāvja devītā stāva dzīvokļa virtuvē. Viss mūsu kopā pavadītais laiks tiek izdzīvots vēlreiz. Un vēlreiz... un vēlreiz... 

Kā zibens spēriens nāk apziņa, ka iedomātā dzīve tomēr ir bēgšana no realitātes, nevis lielisks veids, kā piešmaukt likteni. Pat tad, ja manas un draugu attiecības ir tik svarīgas un īpašas, tās nevajag mākslīgi kurināt internetā. Ir labi sūtīt vēstules un informēt par jaunumiem, bet dalīties ikdienas sīkumos un nostalģiskās atmiņās par to, cik skaisti viss kādreiz bija – tas jau paliek slimi.  

Es pamodos tukšā bārā, ar telefonu un alus kausu pie rokas. Es muļķīgi smīnēju un biju iemesls bārmeņa skumjajam skatienam. Sēdēju un smīnēju par kārtējo priecīgo vēstuli no draugiem, un mēs iztēlojāmies, ka dzeram alu kopā. Es pamodos ar viņiem, bet pilnīgi viena