Pagalma republika / Backyard republic
“Viņi ir mežoņi, nevis bērni”, pirms gada teica kaimiņš, un es piekritu, jo mūsu pagalmā vienmēr ceriņkrūmi ir aplauzti, stikli sasisti, atkritumi izmētāti. Deviņus mēnešus esmu vērojusi, kā kaimiņmājas bērni pavada brīvo laiku zem augstā mūra logiem, pētījusi mazo cilvēku attiecības un domājusi par to, kādu zīmogu atstāj vide, kurā pavadīti pirmie dzīves gadi. Vide, kuru neizvēlas, bet pieņem tādu, kāda tā ir. Tagad Vika, Ņikita, Saša, Ļoņa, Anda, Angelina un Krisķinka ir mani jaunie Grīziņkalna draugi - mana Vārnu ielas republika.
”They are beasts, not children” my neighbour told me a year ago, and I had to agree – the lilac bushes in our backyard are always broken, windows smashed, garbage thrown all around... For nine months I have been exploring how children next door spend their free time, examining their relationships and thinking about the effects of the environment where we spend our first years of life. The environment that we don’t choose, but have to accept as it is. Now Vika, Nikita, Sasha, Lonja, Anda, Angelina and Kriskjinka are my new friends from Grīziņkalns – my own “Vārnu Street republic”.
